Aktinomikoze

Aktinomikoze ir hroniska, granulomatoza mīksto audu infekcija. Iekaisuma procesam raksturīga abscesu veidošanās un strutu drenāža uz āru pa fistulām. Visbiežāk tiek skarts cervikofaciālais rajons, bet var būt arī torakālā un abdominālā aktinomikoze. Strutas satur dzeltenīgus graudiņus, kas ir aktinomīču makrokolonijas. Tās mēdz saukt arī par druzām vai sēra graunulām. Druzas ir veidotas no hifu savijuma, ko kopā satur Ca fosfāts. Strutu perēkļus norobežo fibrotiski audi, tādēļ palpējot bojājuma vieta šķiet cieta kā koks.
Aktonomikoze ir endogēna infekcija. Lai tā attīstītos, vajadzīgi veicinoši apstākļi, piemērām, invazīvas stomatoloģiskas procedūras cilvēkiem ar ļoti sliktu mutes higiēnu, traumas, sasitumi. Plaušu forma var rasties pēc siekalu aspirācijas, savukārt, abdominālo formu novēro pēc vēdera dobuma operācijām (aktinomīces ir arī zarnu normālajā mikroflorā).
Ārstēšana – penicilīns un ķirurģiskās metodes.
Laboratorā diagnostika:
1. Druzu mikroskopiska izmeklēšana
2. Bakterioloģiskā metode: ļoti svarīga ir pareiza izmeklējama materiāla savākšana. Jācenšas izvairīties no kontaminācijas. Materiālu uzsēj uz bagātām barotnēm un kultivē anaerobos apstākļos 1-2 nedēļas. Izaug baltas, krēmīgas kolonijas ar neregulāru virsmu (atgādina molāro zobu). Tālāko identifikāciju veic, izmantojot bioķīmiskos testus un seroloģiskās reakcijas.
Visbiežāk izdala Actinomyces israelii, bet, ka likums, tā ir jaukta mikroflora - materiāla var būt arī A. naeslundii, A.viscosus, A.odontolyticus. Vēl pie aktinomikozes dažkārt var izdalīt anaerobos streptokokus un gramnegatīvās anaerobās melni pigmentējošas nūjiņas, ka arī Actinobacillus actinomycetemcomitans, kas ir ļoti nozīmīgs mikroorganisms parodontozes patoģenēzē. Šī baktērija savu nosaukumu ir ieguvusi tieši asociācijas dēļ ar aktinomikozi.
Profilakse – nespecifiskā, liela nozīme ir rūpīgai mutes higiēnai.