Kandidomikoze

Kandidamikoze s. uroģenitāla kandidoze ir ādas un gļotādas iekaisums, kas attīstās uz disbakteriozes fona. Virspusējo uroģenitālo orgānu kandidozi izraisa Candida dzimtas raugiem līdzīgas sēnītes (RLS)- C. albicans, C. krusei, C. tropicalis, C. globrata u.c. Retos gadījumos var būt arī citas sēnīes- Aspergillus, Actinomycetes spp., Penicillinum spp., Trichophyton rubrum. Inficēšanās seksuāli transmisīvā ceļā iespejama tikai ar Candida dzimtas sēnītēm.
Kandīdas (Candida) ir dzimta no Cryptoсоссасеае deiteromicetu klases. Kandīdas ir Gram pozitīvas, hemoorganotrofas. Pec uzbūves lielas, ovālas un apaļas šūnas, līdz 10mkm diamētrā. Pseidomicelaras kandīdas ir diegveidīgas. Sastāv no vairākam iegarenam šūnam, bez apvalka un starpsienam. Šūnas veido blastosporas, hlamidosporas. Labi krasojas. Aug uz cietam un šķidram gaļas- peptonagara barotnēm ar glikozi vai maltozi (piem. Saburo barotne). Videi jabūt ar temperatūru – 20-27°С, pH 6-6,5. Bet tas spēj vairoties arī pie daudz augstakam temperatūram. Uz cietam barotnem , kandīdas veido lielas , baltas , apaļas, atkarīgi no veida plakanas vai ar pacelumiem kolonijas. Šķīdrajās barotnes veido duļkojumu, nogulsnes un piedod šķīdrumam tumšu krāsu. Kandīdas spēj fermentēt skābes un gāzes pēc 24-48 strundu inkubacijas 37°С temperatūrā. Tas ir fakultātivi parazīti , kas sastopami cilvēku un dzīvnieku āda un gļotādās. Ļoti izplātīti apkartēja vīdē (piena produktos, augļos, gaisā), kurā labvelīgo apstakļu ietekmē spēj vairoties. Dzimta ir vairāk par 80 tipiem, bet cilvēka patoloģijas izraisa tikai daži- С. albicans, С. crusei, С. tropicales, С. pseudotropicales.
Normā patogenas senītes sastopamas ļoti maza skaitā, jo to izpaltīšanos nomac organisma normāla mikroflora. Organisma aizsargspējām mazinotos, kandīdas var kļūt patogēniskas. Uz gļotādām atrodamas retās blastosporas sāk intensīvi vairoties, veidojot jaunas pumpuojošas blastosporas un pseidomicēliju, kas var izraisīt ādas, gļotādas un iekšējo orgānu iekaisumu. Biežī kandīdas nokļust bojatās gļotādas epiteliālajās šūnās. Svarīgaki veicinošie faktorie ir disbakterioze pēc antibiotiku lietošanas, blakusinfekcija, cukura un olbaltumu metabolisma traucējumi, hipovitaminoze, hormonālās pārmaiņas (grūtniecības laikā), tamponu lietošana menstruacijas laikā, intimas higienas normu neieverošana, parmerīga seksuāla aktivitāte, menopauze.
Sievietēm slimība skar ārējos dzimumrogānus un gļotādu, kā arī maksti, izraisot akūtu iekaisumu. Subjektīvi ir niezes un dedzināšanas sajūta. Rodas daudz biezpinveidīgo izdalījumu ar raksturīgu rauga smaku. Ārējo dzimumorgānu āda kļūst hiperemēta, tūskaina, ar bālganām biezpienveida apgulsnēm, kuras noņemot rodas erozijas un neliela asiņošana. Šāda klīniskā aina liecina par kandidomikotisko vulvas iekaisumu(vulvitis candidamycetica). Parasti vienlaikus tiek skarta arī maksts, kur ir līdzīga klīniskā aina; diagznoe: vulvovaginīts (vulvovaginitis). Infekcija var ascendēt, izraisot dzemdes kakla iekaisumu (cervicitis) un urīnizvadkanāla iekaisumu(urethiritis), kura gadījuma vērojama sāpīga urinācija. Iekaisums var pāriet hroniskā formā ar tieksmi recidivēt.
Vīriešiem kandīdu radītais bojājums izraisa akūtu priekšādas iekšējās virsmas un dzimumlocekļa galviņas iekaisumu (balanoposthitis) ar hiperēmiju un biezpienveida apgulsnēm un erozijām. Šāds iekaisums var būt fimozes cēlois. Urīnizvadkanāla iekaisumu konstatē retāk, un tas pa lielākai daļai ir hronisks, jo asociējas ar citām infekcijām vai attīstās uz citu infekciju fona vai to ārstēšanas gaitā. Simptomatiski var būt sāpes un diskomforts urinācija laikā, dedzinašānu pēc dzimumakta.
Slimiba sastopama arī bērnu vecuma un paveciem cilvēkiem. Īpaši sievietes pec menopauzes iestāšānas. Kandidomikozei ir plaša epidemiologija. Ta sastopama visos kontinentos un dažades rases parstavjiem.
Lai diagnosticētu uroģenitalo kandidozi vīriešiem un zēniem materiālu ņem no urīnizvadkanāla. Sievietēm materiālu ņem no dzemdes kakla kanāla, urīnizvadkanāla un maksts. Mietenēm materiālu ņem no urīnizvadkanāla, vestibulum vaginae un, ja iespējams, no maksts.
Pielieto t.s. bakterioloģisko un bakterioskopisko izmeklešānas metodes. Viena no efektivākam ir imūnseroloģijas metode.- imūnfluorescences (IFR) un imūnfermentanalīzes( IFA), ar ko iespējams konstatēt kā antigēnu, tā antivielas. Komplementsaistīšanas, aglutinācijas un precipitācijas testi prakstiski vairs netiek lietoti mazās jūtības dēļ. Mikroskopējot izstriepes materiālu konstāte daudz raugu šūnu, kuram apkart ir daudz leikocītu. Leikocīti ir sakrajušies iekaisuma reakcijas rezultātā.
Ka diferencialdiagnozi nedrīkst izslegt: mehāsnisku iekaisumu masturbācijas gadījumā, ķīmisku alerģisku iekaisumu dažādu kontraceptīvo līdzekļu nepanesības gadījumā, zarnu parazītu izraisīto ārējo dzimumorgānu iekaisumu sievietem, niezi ārējo dzimumorgānu apvidū un trihomoniāzi . Izslēgt citu diagnožu varbutību palīdz anamnēzes dati un laboratoriskās izmeklēšanas metodes, uzstriepe, izkarnījumu analīzes, veicot primāro apskati.
Kandīdomikozes ārstēšana ietvēr pretsenišu preparātu lietošanu. Ja salimšanas iemesls ir disbakterioze, tad tiek atcelti iepriekš lietotas antibiotiskas un antibakteriālas vielas. Pretsenišu preparatitiek lietoti dažadas formās- tabletes, arejas lietošanas līdzekļi, vagīnālas sveces. Ārstešanas kurss noris zem stingras ārsta monitorēšānas. Ārstešānas kursa ilgums, devas un raksturs ir atkarīgi no pacienta imūnas sistēmas stavokļa, sēnišu skaita organismā, to aktivitātes un slimības ilguma. Ārstešanas ilgums tadeļ var variet no dažam dienam līdz pat menesim. Pie tam uzsakto terapijas kursu nedrīkst nekada gadījuma partraukt, pat ja ir izzudušas visas saslimšānas pazīmes. Var būt ka izveletais prepārats būs mazefektīva pret konkrēto izraisitaja tipu, taja gadījuma, jagriežas pie ārstejoša ārsta ar merķi mainīt ārstešanas strateģiju. To izdara tikai tad, ja iepriekšeja medikamentoza iejaukšānas ilgstosi nedod nekdus rezultātus , jeb novero pasliktinājumu. Ši slimiba ir labs piemers tam, ka jebkuram ārstam jabūt individuālajai pieejai katarm pacientam, nevis kopējas līdzīgas simptomatikas ārstešanas metodes. Pēc ārstešānas kursa veic atkartotu laboratorisko un klinisko izmeklešānu, lai pieradītu izārstešanos un parbaudītu vai normāla uroģenitālo ceļu mikroflora ir atjaunojusies.
Profilaktiskie pasakumi kandidomikozes noveršanai ietver personīgas un intīmas higiēnas ieverošanu, ka ārī normāla dzīmumdzīve.
Butiska loma cilvēka dzīve ir ārī citiem kandidožu veidiem. Ādas kandidoze, krūtsgalu kandidoze, centralas nervu sistēmas kandidoze, septiska kandidoze, mutes dobuma kandīdoze u.c. Kandidožu sepses gadījuma ir nepieciešamas ārkartas metodes, oblīgata hospitalizācija, agresīva pretsenīšu terapija un pat hemodialize nepieciešamības gadījuma.